Kauja garozas silā. 1287.

Tā bija viena no pēdējām lielākām zemgaļu uzvarētajām
Kaujām - 1287. gada martā viņi uzbruka galvenajam
Kristīgo centram baltijā - rīgai. kaut gan pilsētu ieņemt
Tiem neizdevās, viņi nopostīja visu apkārtni un uzbruka citai
Pilsētai - ikšķilei. vācu ordeņa bruņinieki dzinās pakaļ
Zemgaļiem un mežā pie garozas abi karaspēki satikās...

Dedz naidā kvēlā, dedz mana sirds
Tver roka ciešāk zobena spalu
Jau mežmalā svešu pakavu dimdoņu dzird -
Tur kāds jāj meklēt šai zemē sev galu
Drīz asiņu upes tecēs un daudziem vairs neredzēt sauli...

Vēl mežā dziļš guļ klusums
Un tumsa kokus sedz
Tur krustiem rotāti vīri
Tie guļ, ne ko dzird, ne ko redz

Tie neredz, kur biezokņa dzīlēs
Kā ugunis acis spīd
Un nejūt kā veļu māte
Nāves elpu tiem uzpūš šobrīd

- laiks mosties, laiks mosties -
Sauc klusu kāda draudīga balss
Tur kokā ķērc krauklis melns:
"šeit visiem jums pienāks gals!"

Te pāršķeļ klusumu kaujas sauciens
Tur cauri biezoknim zemgaļi nāk
Kā melna nāves ēna pret kristīgiem velties tie sāk
Tie ietriecas krustnešu rindās
Un piešķīst ar asinīm sniegs
Dzird vaidus un zobenus šķindam
Jau daudzas acis ver nāves miegs

Un beidzot liecas un sašķīst viss kristīgo bars -
Nav pārspējams šodien tiem zemgaļu niknums un kaujas spars!

Ei, kraukļi, uz zemgali nesiet ziņu:
"pie garozas silā sakauts guļ ienaidnieks!"